Divas Itālijas
Vairāk nekā 2 divas nedēļas Itālijā kopā ar klasi. Atzīšos, diezgan grandiozs brauciens, kas izrādījās daudz savādāks nekā to iedomājos. Visu šo garo laiku mēs, protams, nepavadījām vienā vietā. Šajā braucienā mums bija divas prakses - viena Itālijas kalnu fermā La Strella un otra renesanses galvaspilsētā Florencē. Šīs divas prakses atšķīrās kā ūdens no uguns, bet viennozīmīgi abas bija vērtīgas. Šis nav akadēmisks vai zinātnisks raksts. Šajā darbā es aprakstīšu, kāds bija šis brauciens tieši no mana skata punkta.
La Strella
Pirmā prakse: kalni, meži, suns, vīnogu dārzi, vistas, vecas būves, cūkas, āra virtuve, kaķi, ugunskurs.
Es aicinu lasītājus šo nedetalizēto aprakstu salikt vienā ainā un pašiem pielikt visas vajadzīgās detaļas. Es ticu, ka jūsu iztēle to spēs! Tagad neliels eksperiments - iespējams, tieši Jums, lasītāj, radīsies tāds pats iespaids par šo vietu kā man tikai un vienīgi no šiem pāris vārdiem. Tātad, ja man lūgtu izteikt savu iespaidu par šo vietu vienā vārdā, es teiktu - miers. Savādāks miers no tā, ko es jūtu, kad beidzot pienāk brīvdienas, un zinu, ka mājasdarbu nav. Miers, ko jutu La Strella, bija konstants. Tas nebija atkarīgs no tā, kas notika man apkārt vai manī iekšā. Pat pārdzīvojumu laikā (kuru nebija nemaz tik daudz) miers nekur nepazuda. Šis miers bija visu esošo komponentu veiksmīgs salikums. Tuvība dabai, izolācija no sabiedrības, izveidotā rutīna, regulārs fizisks un radošs darbs, tuva kompānija - negaidīti labs komplekts. Tagad pēc šīs brauciena, es varu pārliecināti teikt, ka šādu mieru nekad iepriekš nebiju jutis.
No pirmās rindkopas var šķist, ka mūsu pavadītais laiks La Strella bija tīra atpūta, bet tā noteikti nav patiesība. Gandrīz katru dienu mums bija atvēlēts laiks, lai strādātu fizisku darbu izvēlētajā lokācijā. Es izvēlējos strādāt mežā, kurā vienu noteiktu gabalu bija nepieciešams pilnībā iznīcināt, iztīrīt – sauciet, kā gribat. Īsumā - nozāģēt visus kokus, krūmus utt. Darbs nav viegls, bet, ņemot vērā to, cik daudz mums bija brīvā laika, šis darbs (pārsvarā) bija ļoti jautrs un noteikti pozitīvi ietekmēja mūs kā kolektīvu. Klāt šim fiziskajam darbam katrs no mums regulāri papildināja savu radošo blociņu. Šo blociņu mēs izmantojām kā pierakstus dienas notikumiem, kā arī dažādiem zīmējumiem, bet katrs varēja papildināt blociņu, kā vēlas. Es personīgi daļu no sava brīvā laika pavadīju, šajā blociņā rakstot dzejoļus - par šo vietu, dabu, cilvēkiem un savām jūtām. Ar dzejoļu rakstīšanu es sāku nodarboties nesen, un rakstu tikai tad, kad jūtu, ka ir domas, kuras jāizliek uz papīra, un ir iedvesma. Šādi mirkļi, godīgi sakot, man nav ļoti bieži, bet La Strella bija pavisam savādāk. Iedvesma rakstīt man bija gandrīz katru dienu, bieži pat vairākas reizes dienā, un visas šo iedvesmu es izmantoju un izbaudīju maksimāli, cik varēju. Nedaudz es aizrāvos par rakstīšanu - turpināšu par praksi.
Mums bija arī socializācija ar itāliešu skolēniem. Bijām aizbraukuši uz ar vīna darītavu apvienotu itāliešu skolu, kurā mēs izspēlējām nelielu izrādi un iemācījām pamatskolas bērniem dejot latviešu tautas devu Cūkas Driķos, bet pirms šī pasākuma mums bija diezgan plaša ekskursija vīna darītavā un trifeļu medības. Domāju, ka šis pat skan kā joks. Ticēsiet vai nē, bet es nekad neesmu bijis vīna darītavā, un es noteikti nekad neesmu devies mežā ar medību suni meklēt trifeles. Šajā dienā es piedzīvoju daudz ko jaunu, bet vislielāko iespaidu uz mani atstāja ļoti elementāra lieta - skats. Šī skola atrodas kalnos, kas ir klāti ar vīnogu dārziem. Es esmu bijis kalnos, bet ne šādos.
"Es esmu kalna augšā, visur man apkārt ir vīnogu augi, pretī es redzu vēl vienu kalnu, kurš arī ir klāts ar šiem augiem. Viss ir tik zaļš un mierīgs. Nav šosejas vai debesskrāpju, nav mašīnu vai cilvēku pūļu. Man ir sajūta, ka es šī kalna galā varu stāvēt stundām ilgi un baudīt šo ainu."
Kalnu skolā pavadītais laiks nebija vienīgais brīdis, kad es apbrīnoju dabu - tas notika regulāri. La Strella ir brīnumaina vieta, kas arī atrodas kalnos un no kuras paveras brīnumains skats. La Strellas prakses laikā es vienmēr atrados dabā, kas nav man pierasti, bet man šāds dzīves veids ļoti simpatizē. La Strella es sapratu, ka ikdienā aizmirstu, cik brīnumaina ir daba, cik daudz skaņu un krāsu tajā ir. Cik tā var būt dažāda un dīvaina. Kādu mieru daba nes.
i'm all here,
the other things just vanish.
no fear, no worries,
everything just happens
and brings new feelings
that i rarely felt before.
the calm, relaxing wave and more.
the strong and loyal force and more.
bouquet of colours that i feel,
can only be described as peace.
Arsenijs Romašins 08.10.27
Florence
Otrā prakse: steiga, māksla, troksnis, informācija, muzeji, tūristu pūļi, arhitektūra.
Šīs prakses apraksts ir daudz savādāks nekā iepriekšējās. Iespējams, tas pat izklausās drūms vai negatīvs, bet tā gluži nav. Es teiktu, ka Florences prakse ir polāra La Strella praksei un tajā arī ir daudzi pozitīvu brīžu, un tā arī noteikti ir vērtīga, bet tik ļoti citādāka.
Tikko ierodoties kempingā Florencē, atmosfēra jūtami atšķīrās no iepriekšējās dzīvesvietas. Desmitiem cilvēku apkārt, mašīnas, dzīvošana blakus lielceļam. Es neteiktu, ka man nepatika šī vieta. Iespējams, es pat biju nedaudz priecīgs atgriezties pierastajā civilizācijā, bet laika domāt un salīdzināt šīs vietas nebija. Pirmajā vakarā saņēmu grāmatu, kuru man bija jāizlasa, lai vēlāk pastāstītu klasesbiedriem par tās saturu. Grāmata bija par Brunelleschi kupolu. Šajā rakstā es daudz neskaidrošu to, ko par šo kupolu uzzināju, bet kontekstam pāris vārdus pateikšu. Uz laiku, kad šis kupols bija uzbūvēts, tas bija lielākais pasaulē. Tā uzbūve aizņēma vairāk nekā 15 gadus, un tā ir saistīta ar daudziem atklājumiem arhitektūrā, bet visu šo es nezināju, kad saņēmu uzdevumu. Teikšu atklāti, kad saņēmu grāmatu, nevarēju sagaidīt to sākt lasīt, jo temats mani tiešām interesēja. Kad sāku lasīt grāmatu nakamajā dienā, mans prieks pazuda. Izrādījās, ka liela daļa no tā, kas ir teikts grāmatā, man ir pilnībā nesaprotama, bet nolēmu, ka labākā taktika šajā gadījumā ir turpināt lasīt un beigās secināt, ko es no visa teksta sapratu. Rezultāts nebija nemaz tik slikts, un, kad stāstīju savu tematu klasesbiedriem, uz pāris minūtēm man pat bija sajūta, ka pats ļoti labi saprotu, par ko runāju.
Protams, viens uzdevums nebija viss, kas notika šajā praksē. Es teiktu, ka šis uzdevums bija ļoti maza daļiņa no visa, kas notika. Atšķirībā no La Strella prakses, Florencē ikdiena bija pilnībā izplānota un aizpildīta ar notikumiem. Katru dienu mēs apmeklējām vairākus muzejus, baznīcas, galerijas vai citas arhitektūrā svarīgas celtnes. Akadēmijas galerija, Ufici galerija, Medičī māja, Santa Maria del Fiore, Santa Marija Novella, Santa Kroče, Vecchio pils. Es noteikti kaut ko vēl aizmirsu, bet tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka tikai 6 dienu laikā mēs apskatījām ļoti daudz objektu un uzņēmām daudz informācijas par renesanses mākslu un vēsturi. Pirms brauciena viss, ko es zināju par renesansi, bija Renesanse ir uzplaukuma un attīstības periods. Tā, protams, ir taisnība, bet šajā prakse es to ieraudzīju pats ar savām acīm. Mēs redzējām, kā skulptūras mainījās no viduslaikiem līdz renesansei. Mēs redzējām, kā gleznošanas stils un gleznu saturs mainījās. Staigājoties pa Florenci, mēs nenogurstoši sastapām ēkas, kurās varējām atrast dažādus arhitektūras stilus.
Kā jau teicu, šis nav akadēmisks raksts, un es tagad nestāstīšu visus satriecošos faktus par renesansi un Florenci, kurus uzzināju šīs prakses laikā. Es stāstu par pieredzi un manām sajūtām, secinājumiem par šo praksi. Par to, ka šajā praksē pēkšņi nonācu no teorijas praktikajā pasaulē un īstenībā. Redzēju pats ar savām acīm objektus, kuri tika uzbūvēti pirms simtiem gadu, bet izskatās komplicēti mūsdienām. Galerijas pilnas ar mākslu, kurai neko līdzīgu Latvijā nebiju redzējis.
"Vēsture tagadnē"
Prakse manī izraisīja ekstrēmas emocijas, bet bija viens, kas man pietrūka Florencē – pašas Itālijas. La Strella praksē es sajutu itāliešu dzīvi. Es sajutu atšķirību valodā, manierēs, ēdienos, tradīcijās un sagaidīju, ka šie kulturālas ,,zīmogi” vēl spilgtāk parādīsies tik lielā un svarīgā Itālijas pilsētā kā Florence, bet izrādījās citādāk. Atrodoties Florences centrā, sajūtas, ka esmu Itālijā, nebija gandrīz vispār. Visas ielas bija pārpildītas ar tūristiem, un itāliešu valodu es nedzirdēju tik bieži, kā gribētos. No otras puses skatoties, Florence ir globāli svarīga vieta. Uz to brauc cilvēki no visas pasaules, un domāju, ka turpinās braukt vēl ļoti ilgu laiku. Tas nemaz nav nepareizi. Es esmu vienmēr par to, lai cilvēki sevi izglīto. Tomēr ir nedaudz žēl, ka ar laiku Florence ir pazaudējusi "itāliskumu".
Beigas, Secinājums, Noslēgums…
Jā… Sanāca daudz garāks raksts nekā iedomājos sākumā. Izrādās, ka man ir diezgan daudz ko teikt par šo braucienu, bet laiks nobeigumam. Ceru, ka, izlasot šo tekstu, virsraksts šķiet loģisks - šajā braucienā es tiešām piedzīvoju divas ļoti dažādas Itālijas. Kā jau teicu, šīs prakses man šķita polāras, bet abas es izbaudīju un novērtēju. Gan no La Strella, gan no Florences man palika daudz dažādas tēmas, par ko domāt un, iespējams, rakstīt. Es ieguvu jaunas zināšanas, un man pieauga interese par arhitektūras tehniskiem aspektiem. Es iepazinos ar lieliskiem cilvēkiem La Strella un pat uzzināju ko jaunu par saviem klasesbiedriem. Īsumā sakot, šim braucienam ir visdažādākie pozitīvie ieguvumi, un es esmu priecīgs, ka to piedzīvoju. Pateicos!
Arsēnijs Romašins, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas 11.klases skolēns. 03.11.23