Ar savu pieredzi dalās skolotāja A. Meļko:
Šī gada 10. martā es devos pieredzes apmaiņas braucienā uz Strasbūras valdorfskolu “Ecole Michael Strasbourg”. Skola atradās dzīvojamā rajona ielokā, visapkārt plaukstoši augļu koki, iepretim baznīca, kuras torņa zvans ik pēc 15 minūtēm atgādina par dienas nebeidzami steidzīgo ritējumu. Ir rīts, skolēni pulcējas pagalmā, daži vecāki pie skolas vārtiņiem sarunājas cits ar citu, skolas apsargs pirmo reizi mūs ielaiž skolas teritorijā- ir sācies piecu dienu garš piedzīvojums.
Vismīļākā tikšanās man bija ar skolas 7. – 11. klašu kori. Kora nodarbība bija tik plūstoša, ka man pat uz brīdi likās, ka es sāku saprast franču valodu! Korī jaunieši bija sadalīti pa balss grupām, katru no tām pārstāvot ar kuplu skaitu dziedātāju. Dziedājums bija izkopts, jūtama diriģenta balss atskaņa skolēnu balsīs. Stundas laikā koris dziedāja gan sen zināmas dziesmas, gan jaunu skaņdarbu- indiāņu melodiju Meinharda Anzona kora salikumā Evening rise. Diriģents padalījās ar notīm, nevaru sagaidīt, kad kādā no kora stundām dziedāsim šo skaisto dziesmu mūsu skolā.
Ne tikai koris, bet arī orķestris ir neatņemama skolēnu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ar orķestra diriģenti lielākoties sarunājāmies mūzikas valodā- kad vaicāju, kādu skaņdarbu šodien spēlēs, diriģente sāka dziedāt melodiju, kurai es pavisam ātri pievienojos- sēdējām skolotāju istabā un abas dziedājām duetā kā senas paziņas. Orķestra stundā novēroju, ka no brīvas un pat brīžiem haotiskas spēles stundas noslēgumā skolotājai bija izdevies panākt vienotu skanējumu- ieskanējās melodija, kuru pirms stundas abas dziedājām skolotāju istabā.
11. klases mūzikas vēstures ciklā skolēni mācījās un pētīja romu tautas tradicionālo mūziku. Cikla noslēdzošajā nodarbībā skolotājs bija uzaicinājis ciemos romu izcelsmes vietējo ģitāristu, kurš aizrāva jauniešus gan virtuozā ģitārspēlē, gan spēlējot pavadījumu pavisam viekāršai dziesmai, kuru visa klase dziedāja pieklusinātā, bet ļoti maigā dziedājumā. Liels paldies jāsaka mūsu skolas 11. klases skolniecei Sofijai, kura brīvi varēja tulkot stundas norisi no franču uz latviešu valodu.
Šī pieredzes apmaiņas brauciena ietvaros, man tika sniegta iespēja pirmo reizi mūžā pieredzēt eritmijas nodarbības. Ar interesi vēroju stundas norisi, vienlaicīgi prātojot, ko no šī visa varētu integrēt mūzikas vai kora stundās.
No sirds pateicos par sniegto iespēju doties pieredzes apmaiņas braucienā!
Savā pieredzē dalās skolotāja Aija:
Svētdiena
Maigi pelēks silts rīts kontrastē ar jau sazaļojošajiem laukiem. Vietām pavīd balti ziedošas plūmītes. Silts un mazliet lietains. Stunda autobusā līdz Parīzei.
Parīzē vēl zaļāks. Visi zālieni narcisēs. Dobītēs prīmuliņas, tulpes… Jau manāms ar acīm meklētais tornis.
Parīze svētdienas rītā saposusi mazās kafejnīciņas, no kurām virmo tikko ceptas maizītes smarža. Pamazām tukšās ieliņas piepildās ar nesteidzīgiem gājējiem. Mazās meitenes kleitiņās, zeķubiksēs un smalkām kurpītēm, zēni ekeganti apsietu šallīti tipina vecākiem pie rokas…
Arī mēs vēlamies nokļūt - nokļūt Strasbūrā.
Sakiet, lūdzu, kā nopirkt biļeti? Parlez-vous français ? Nē! Un nauda mums ir, vilciens ir, bet pie biļetes netiekam! Nu, labi, tiekam pašas galā. Sēžam jau ērtā vilcienā. Aiz loga lauku ainavas klāj kārtās sastājuši pelēki mākoņi.
Šobrīd esam tikpat tālu no Parīzes, cik no Luksemburgas. Saule un vilciena vienmulīgā šūpošana ver plakstus ciet…
Dažviet ir zaļi, zaļi lauki, kurus vietām šķir šaura kociņu robežlīnija, kur pamīšus aug koši dzelteniem ziediem klāta forsītija, balti un rozīgi ziedošas plūmes un kociņi, kuri vēl nav izplaukuši, bet klāti ar maigu zaļumu.
Strasbūras vakars. Pa Francijas armēņa piedāvātās istabiņas palodzi un kaimiņmāju jumtiem neatlaidīgi sit lietus lāses. Nez kāpēc baložus tas nesatrauc. Aiz loga var dzirdēt kādas franču ģimenes izsaucienus, bērnus, var redzēt jumtus un neskaitāmus logus, kur pamazām iedegušās gaismas…Pirms ierašanās naktsmājās meklējām savā rajoniņā kādu veikalu. Viss ciet. Vienu tomēr atradām. Neparasts veikaliņš. Var teikt, ka piedāvājumā no katras nejauši atrastās preces pa vienam eksemplāram. Vakariņas tomēr ēdām ar gariem zobiem.
Mūsu dzīvoklīša māja iespiesta starp mūsdienīgām celtnēm. Pa mazām koka vīteņkāpnītēm caur lēta ēdiena gatavošanas smārdu aizritināmies līdz mūsu pēdējam stāvam, kur pa mazām durtiņām ar uzrakstu Oswald-Polet nonākam savā Strasbūras dzīvestelpā.
Pirmdiena
Rītam mūsu Strasbūras dzīvoklītī brokastis īsti nepiestāv. Arī espreso nē! Bet kafija jāidzer, un var doties uz skolu.
Četrdesmit minūšu rīta gājiens pa pilsētas lielajām ielām atveda mūs mīlīgā privātmāju rajonā, kur dārzos zied pirmais pavasaris. Skola iekārtojusies senā muižas ēkā ar vitrāžām, lielām koka kāpnēm, plašām telpām, kuras savā starpā savienotas.
Tik priecīgs pārsteigums, ka sagaida mūs brīnišķīgā Sofija no mūsu skolas!!! Te viss tādā mieriņā - neko īsti nokavēt nevar. Ar ielas apaviem, virsdrēbēm, stumjam galdus pa senseno parketu. Tā arī norit mācību process…
Vietējie runā franču, vācu un sliktā angļu valodā. Kopumā saprotamies. Esam klusi vērojušas. Arī līdzdarbojušās - ir paadīts, parunāts vāciski, noklausīts orķestra “pūtiens” - varam doties izpētīt pilsētu.
Ielās! Visu laiku nepameta sajūta, ka mēs te pa pilsētas nomali, ka stacijas rajons paredz ātrās ēstuves, netīrību… Ir jābūt vairāk! Nu, nepievīla sajūta - senās pildrežģa mājas, jumtiņi, lodziņi, slēģi, baloži, katedrāle, bruģētās ieliņas, tiltiņi pār kanālu un katrs nākamais tiltiņš vēl mīlīgāks - un tā līdz laternu gaismām, līdz tumsiņai…
Ai, cik saules pielieta un mierpilna diena! Paldies!
P.S. Un izdēja pīle olu! Kurš to olu atradīs, neticēs savām acīm!
Otrdiena
Gaiss šorīt vēl pavasarīgi sulīgāks, kociņi vēl dāsnāki ziedos!
Skolā viss šķiet tik pazīstams! Daži bērni pat sveicina, uzrunājot vārdā. Šodien sanāca vairāk līdzdarboties - ritmiskajā daļā pat līdz slapjai mugurai. Ar “solasbiedru” izpētījām viņa burtnīcas. Ēdām dzimšanas dienas kūku. Un tad negaidīts pavērsiens - klases skolotājai aizejot, bērnus vairs nepazīt - eiritmija nevaldāma, vācu valoda var teikt, ka haosa dēļ nenotika! Izmisums… Intuitīvi tiek m eklēts glābiņš - rokdarbu skolotāja! Tur kopā ar piekto klasi adījām zeķes un dalījāmies pieredzē. Atklājums - labisko valdziņu var uzadīt pilnīgi citā tehnikā - dziju nesatverot ar adāmadatu, bet gan aizķeksējot to aiz adatas ar roku! Tā te visi ada ;) Arī tikšanās ar vecāko klašu rokdarbu skolotāju iedvesmoja! Devītā klase šuj pirmīšiem mīkstas, krāšņas sedziņas (viņi guļot nelielu diendusiņu). Mīļi!
Pēcpusdiena kultūrai
Tev ir kāds fetišs? Nu, noteikti ir! Un ne vienmēr saistības redzamas uz pirkstiem, tās var glabāties kabatās… Un labi būtu savai “lellītei” “iedot” spogulīti, lai var atraidīt visu nelabo! Tamlīdzīgas lietas pa galvu maisās pēc Vudū muzeja.
Es sapinu dadžu kroni,
Metu Jāņu laidarā,
Lai raganas acis bada,
Pa laidaru staigādamas.
Trešdiena
Rīts ar 4. klasi jau liek ilgoties. Rīta rosme ritmiskajā daļā - kārtīgi izvingrojoties un izskrienoties. Un ķeramies pie dzimtās - franču valodas.
Ir tādas vietas kā Modernās mākslas muzeji, no kuriem tā īsti neko nesagaidi - tādā ziņā, ka visādi var būt. Attiecīgi nav arī vilšanās! Vieglums un neuzbāzība - pēcgarša pēc šodienas mākslas muzeja. Piemēram, tāds mīlīgs objekts kā cilvēks(i), kuriem galvas vietā mēness - ar visām savām fāzēm ;)
Strasbūras Dievmātes katedrālei var daudzkārt staigāt apkārt, lūkoties uz smalki vedoto torni no tālienes, ik reiz samulst, kad tas parādās pēkšņi aiz stūra vai pat apstāties no pārsteguma, kad nejauši izej ieliņā, kuras gals saplūst ar katedrāles rozeti, un ir sajūta, ka tūlīt nokļūsi citā dimensijā. Lai arī cik krāšņa, bet arī nospiedoša sajūta ir tās iekšienē…
Mums ar dēlu ir spēle, kur mazajās bodītēs galvenais palīgs ir pūķītis. Šķiet, ka reģiona tradicionālajam ēdienam arī ir kāda liesmojoša saistība ar pūķi. Varbūt nosaukumā - La Tarte flambee!? Uz koka dēlīša pasniegta tikko no krāsns izņemta smaržīga, kraukšķīga, plāniņa “maizīte” ar krēmu, sīpoliem un bekonu (vai vēl daudz ko citu, vai pat saldajā variantā ar kanēli un ķiršiem)!!!
Ceturtdiena
Cik neticami viegli, patiesībā, te ir celties un doties ar kājām uz skolu.
Šorīt zilas debesis un migla! Bet migla tāda šaubīga - it kā nezinātu, kur īsti likties. Un tāda liela, liela pavasara sajūta - kā atsprāgušam pumpuram (varbūt)!
Skolā sagaida Andželika ar jaciņu, viņa uztraucas, lai es nenosaltu! Cieši apskāvāmies.
Bonjur, tres chère Aija!
Stundās vēroju. Vēroju tikai bērnus. Viņos nav spriedzes. Viņi ieklausās! Ja ar viņiem sarunājas! Kā pa šīm dienām ir mainījies redzējums uz šeit notiekošo! Ja likās, te nav nekādas kārtības, prasību…, tad tagad ir sajūta, ka tā tam arī jābūt - bērni paši nonāk pie vēlmes darīt un izdarīt!
TIK saulainā dienā - pie dabas! Stundas gājiens līdz Botāniskajam dārzam. Un pilsētiņa ar jau kā savējā - skaidri zinām - te, pa šo ieliņu un te, gar kanālu… Ļaudis ar izsprāguši no telpām - uz soliņiem, zālītē - visi tādi omulīgi. Kā lai nepriecājas - maigi zaļi vītolu zari veldzējas kanāla ūdenī, magnolijas atdevušas sevi tik dāsni, ka starp ziediem pat zarus vairs neredz… Mēs kā tādi laimīgi suņi - kur vēl pieskriet, ko vēl apošņāt…
Kaut kā tiem frančiem izdodas tādu patiesumu saglabāt - vieglumu - muzejā, dārzā, ielās…
Tā esam apošņājušas katru cīrulīti parkā, bet vēl nav gana - tepat (vēl stundas gājiens) ir Reina, jālēkšo tai pāri, un tur jau Vācija! Lūk, šodienai pielikām punktu uz tilta pār Reinu - Pont de l’Europe.
Piektdiena
Ai, kaut kā ar savu melno kafiju aizsēdējāmies šorīt… Skaidrs, ka ejot kājām nevar paspēt! Ir taču tramvajs! Un nekas nav nokavēts!!! Vēl jaukāk - citā pieturā iekāpj arī Ella (4. klases skolotāja)! Mani apbur viņas zaļais mētelītis, mazliet nošļukusī beretei līdzīgā adītā cepurīte, tik pat zaļā šallīte un skaistā seja! Viņai varētu būt līdzās čells vai kontrabass, piemēram. Mums ir brītiņš papļāpāt… Kad pēcāk klasei teicu mīļus vārdus par brīnišķīgo iespēju būt kopā, Ella smaidot tulkoja. Kad teicu bērniem, cik ļoti viņiem paveicies ar skolotāju, Ella samulst un netulko… Garajā starpbīdī aizeju līdz kafejnīcai izdzert tēju. Izskatās, ka turku. Tāds kārtīgs, jauks viss. Divi vīrieši darbojas aiz letes, skan kāda viņu dziesm, skan arī kafejnīcas telefons, bet vīrietis tik mazgā trauku un skaisti dzied līdzi…
Ejot atpakaļ, stipra vēja brāzma ieskrien matos, koku zaros, nobirdinot baltās ziedlapiņas…
Esam patiesi pateicīgas par Erasmus+ piedāvāto iespēju gūt pieredzi un dalīties tajā, viesojoties Strasbūras valdorfskolā “Ecole Michael Strasbourg”!
